Autors: Wallaby
Cilvēki visu mūžu dzīvo pēc standartiem. Standartiem, šabloniem, paražām. Tā ir vieglāk. Maizei ir sava forma, traktoram sava, datoram sava. Smadzenēs ir maza datu bāzīte, kas tikko kaut ko ierauga pirmo reizi, tai iedod nosaukumu un nākošajā reizē ieraugot līdzīgas formas, uzreiz jau vēl neizpētot, sāk bļaut: Tas ir tas un tas! Parasti arī nekļūdās. Un tieši tas pats notiek arī uz otru pusi. Ja uzdod jautājumu „kā jāizskatās tam un tam?”, tad uzreiz tiek izsniegta bilde. Un pārvarēt ierasto kārtību ir ļoti grūti.

Tas pats notika arī ar mani. Pirmais datorkorpusa moddings bija vienkārši izgriezta siena un pievienota Amsterdamas sarkano lukturu rajona cienīga iluminācija. Bet pats korpuss palika tas pats. Tikai pēc tam radās uzdrīkstēšanās kaut ko sākt mainīt. Un nākošais solis bija – korpusa materiāla maiņa. Šoreiz tas bija saplāksnis. Finieris. Forma gan vēl bija strikti ieturēta pierastajā standartā. Bet tas bija vēl viens solītis tālāk. Ārpus pierastajiem standartiem.

Tātad šis stāsts būs par manu otro korpusa moddingu – korpuss no saplākšņa. Kā tajā laikā bija modē, tas tika veidots kubisma in minimālisma stilā. Varbūt ne visi to sapratīs, bet no ārpuses nevienas šuves, nevienas skrūves vai naglas. Tur ir odziņa. Kubisms. Minimālisms.

Tātad darba proces sākas, kā jau tas dzīvē pierasts – ar izģērbšanu.



Pēc tam piemēriju CD-ROM vietu. Kādēļ apakšā? Tieši tā paša iemesla dēļ – lai būtu savādāk.


Nākošais solis – sagriezu saplāksni korpusam.


Pēc tam visu to saliku kopā. Līme, naglas, skrūvītes.




DVD agregāta caurums. Viss smuki ieguļās.


Tagd tas sarežģītākais – korpusa smukākā daļa, „ādiņa”. Viss zem 45 grādu leņķa, lai nekur nebūtu šuves. Vienīgās šuves uz skaldnēm, kur tās nav redzamas, jo tekstūra vienalga mainās.



Kamēr žuva iespiestās detaļas, aizbraucu uz Mūkusalas ielu un datorveikalā nopirku vienīgo DVD lasītāju, kurš bija visā LV internetā. Pat ne vienīgais veikals, bet vienīgais eksemplārs. Uhh...


Kad kaste jau bija gatava, pirmais darbs bija izgriezt DVD spraugu. Yess! Tas ir tieši tas, ko es vēlējos.



Tā, kad tik tālu viss bija, tad bija jāsāk veidot pogas. Visu lieko atmetot, es biju aprēķinājis, ka man vajadzēs tikai divas pogas – datora ieslēgšanai un diska izņemšanai. Visu pārējo var izdarīt ar citiem līdzekļiem. Kur tieši izvietot šīs pogas un kā tām jāizskatās, aizņēmna diezgan ilgu laiku. Versijas bija visdažādākās. Tomēr beigās tika pieņemts lēmums par šādu risinājumu:





Pogas veidošana izvērtās par diezgan aizraujošu pasākumu, it sevišķi, kad biju izvēlējies nedaudz pārāk rupju smilšpapīru...


Tomēr ar mātes un citu radinieku piesaukšanas palīdzību šis posms arī tika pabeigts.










Būtībā keiss bija gatavs. Vēl vienīgi papildus ventilācijas caurums apakšā. Lai nav redzams.



Un viss. Palika tikai pats pēdējais un atbildīgākais moments – slīpēšana un lakošana.




Pēc tam tikai atlika visas uzpariktes smuki savienot kopā, ar iepriekš pievienotiem štekeriem.






Un lūk, rezultāts: